2012. gada pirmajos mēnešos Leech izdeva nākošo albumu ar jau šī raksta virsrakstā minēto nosaukumu.
Tas ir vienreizējs. Nē, pavisam nopietni - šis albums ir kaut kas patiešām ļoti, ļoti labs. Kolektīva iepriekšējais garadarbs The Stolen View bija jauks, bet pēc kaut kāda brīža nedaudz, bet vismaz manī radīja pārsātinājuma sajūtu.
Ar Leech pēdējo albumu tā nav. Klausos to nedēļas divas - trīs ikdienā, un pārsātinājuma sajūtas nav.
Tā tik tiešām ir ļoti, ļoti laba, skaista un kvalitatīva mūzika. Viegla, gaisīga, domāt liekoša un zemē nenospiedoša. Ja neesat dzirdējuši, iesaku to izdarīt pēc iespējas ātrāk, jo šis albums ir patiešām to vērts.
Pāris skaņdarbi priekšstata radīšanai:
March Of The Megalomaniacs :
Gravity Head:
Un ja tas Jūs vēl nav pārliecinājis, tad šeit būs trešais skaņdarbs, kas arī atklāj šo albumu - Turbolina:
Nerakstīšu neko īpaši garu.
Grupa 2012. gada martā uzstājās Parīzē pēc septiņu gadu pārtraukuma (tā bija sanācis, ka koncerti tika sniegti daudzās Eiropas valstīs, tomēr Parīzē puiši nebija spēlējuši septiņus gadus). Koncertā uzstājās Dirge senie draugi un kolēģi Kill the Thrill, kā arī Cage Apotheek. Divi video:
Epicentre (with Nicolas Dick) live @ Petit Bain - 14 mars 2012
Un kā bonuss - Live @ La Cartonnerie, Reims - 20/01/2012 Shot by Catherine F.
Starp citu, Epicentre dzīvajā izpildījumā piedalījās Nicolas Dick - franču industrial metal / rock žanra pārstāvju Kill the Thrill solists, kurus jau pieminēju savā iepriekšējā rakstā.
Par izpildījuma kvalitāti abos video nerunāšu, zosādas uz rokām esamība pasaka daudz vairāk par parastiem vārdiem. Skaņa ir tāda, kāda ir.
Lai uzreiz ātri atmostos un veiksmīgi uzsāktu dienu, nepietiek vien ar stipru kafijas krūzi. Ir vajadzīgs, kautkas, tiešām, spēcīgs, kas tevi emocionāli paceļ, spēj iekustināt, aizraut un pamodināt. Manā gadījumā rītos bieži vien, pašajūtas uzlabošanas glābēju lomā ir franči Aussitôt Mort. Uzgriežu, tā paskaļāk, uzlaižu kādu danci kopā ar kafijas krūzi, un diena var sākties, esmu pamodies. Es ļoti sajūsminos un man patīk franču skrīmo, kaut arī es neko nesaprotu, tas viss liekas patīkami un pievilcīgi.
Ar Aussitôt Mort es iepazinos 2010 gadā, festivālā Zvērā, toreiz viņi nenormāli, spēcīgi, kruti atlaida, tā arī pēc tās reizes, viņi svaidās manā patstāvīgajā pleilistē, un turpina mani priecēt un uzmundrināt.
2012 gada janvara nogalē franču postmetāla grandi izdot savu jaunāko mini EP „Nagykanizsa”, kurā ir iekļautas 6 kompozīcijas. Starp svaigajiem gabaliem visvairāk ir aizrāvusi La ride du lion. Līdzās mini EP, tiek izdota arī grupas veco dziesmu relīze „Montuenga”, ar 14 kompozīcijām un dažiem jaunākiem papildinājumiem, iekļaujot iekšā, arī monstruālo hītu Mort Mort Mort, kura ir manā mīļākā grupas kompozīcija.
Nu ko, mani mīļie Franči, tiekamies New noise festā 7?
"Atnāc pie manis, kad viņi ir izslēguši gaismas un dodamies kautkur tālu, lai pārbaudītu, vai mēs esam dzīvi. Es negribu doties uz majām, vēl tikai vienu mirkli, vienu vienīgu mirkli, ļauj caur mēness atspulgu vēlreiz saskatīt tavu seju. Dziedi man jebko, es negribu iet gulēt, es nemāku pateikt cik ļoti es tevi mīlu" - albūma vēstījums īsumā.
Ar nostaļģiskām atmiņām sapņojot par aizgājušo vasaru, The Missing Season iepazīstina mūs ar savu svaigāko veikumu The Last Summer. The Missing Season ir franču dziesminieku apvienība, kuri spēlē lēnu maigu embientisku indiroku. Sākumā, klausoties, dažam, varētu nedaudz atgādināt Kings of Convenience, tikai nedaudz flegmatiskākā formā.
Žēl ka man nav kabrioleta, un žēl ka arā nav vasaras, sagribējās pasapņot. J
Kamēr arā vēl nav galīgi tumšs, un sniegs, tik skaisti pelēcīgi spīguļo manā virtuves logā, es aizkurinu, nu jau kārtējo cigareti, iemalkoju nedaudz zāļu tējas un sāku, itkā nobriest vakara izpriecām, kas ir gaidāmas, kafetērijā Taka, kur šodien, to, ar savām skaņām piepildīs divi jaunieši, kurus iepriekš diemžēl nav sanācis dzirdēt. Runa šoreiz iet par kikiilimikilii un Kasparu Groševu. Nedaudz sasprindzinot ausis un ļaujot tām iepazīties ar pirmā makslinieka daiļradi, yūtūbē, varu noteikti sacīt, ka gaidāms kautkas interesants. (pedāļu spaidīšana, griešana, savienojumā ar tīri patīkamām notīm).
Šodien, sevis radītajā embientā pēcpusdienā, gribēju pieminēt par Bo Bekeru, kuram tikko ir iznācis jauns albūms – „Icedria”. Patīkams, pārdomu raisošs, ziemīgi ietinies un relaksējošs, sešu kompozīciju apkopojums. Šis ir jau ceturtā relīze, šim talantīgajam un tikai 22 gadus vecajam ambient māksliniekam.
Dirge
pirmsākumi meklējami 1994. gadā Parīzē, kad apvienojās divi
cilvēki, kas izjuta kaislību pret mūziku un tās radīšanu un
kurus neinteresēja savu seju attēli uz žurnālu vākiem.
Pirmsākumos spēlējot industrial
– metal, laika
gaitā, kolektīvā iekļaujoties jauniem cilvēkiem, mūzika kļūst
tumšāka. 1998. gadā tiek izdots pirmais pilnais albums Down,
Last Level,
kas pamazām attālinās no industrial
– metal
žanra. Gadu vēlāk kolektīvam pievienojas vēl divi jauni cilvēki;
kopējā darba rezultāts – albums Blight
and Vision Below a Faded Sun
- tiek izdots 2000. gadā. Albums skan daudz smagāk, ģitāras kļūst
par tā smaguma centriem.
Carved in black lava sand | VIK, south Iceland March 2010 (From Dirge FB page, all rights belong to them)
2001.
gadā grupas sastāvs mainās. Kopīga darba rezultātā trīs gadus
vēlāk, 2004. gadā, tiek izdots trešais pilnais grupas albums And
The Shall The Sky Descend, kas
ataino grupas muzikālo evolūciju no industriālā metāla uz vairāk
atmosfērisku un progresīvu metālmūzikas paveidu, savā ziņā
saistītu ar tādiem post-metal
/
atmospheric sludge
stila grandiem kā Neurosis,Isis
un Cult
of Luna. Šajā
albumā klausītāju ieskauj lēna, tumša
un hipnotizējoša mūzika. Kompozīcijas ir garas, tomēr tās nav
mākslīgi “izstieptas” garumā; tās klausoties, ir skaidrs, ka
šie cilvēki ir radījuši šo albumu tādu, kāds tāds ir, tāpēc,
ka tiem bija, ko teikt. Ir arī skaidrs, ka grupa ir atradusi savu
skanējumu, savu attīstības ceļu, atšķirīgu no citiem zīmīgiem
šī stila pārstāvjiem, un tas ļoti, ļoti priecē.
Dirge-01-2011-HD- ®Ronan THENADEY -variante02 Dirge promo material, all rights belongs to them
2007.
gads paver jaunu lappusi grupas pastāvēšanas vēsturē. Dubultais
albumsWings
of Lead Over the Dormant Seas,kura
tapšanā bija iesaistīts arī pazīstamo franču industrial-rock
pārstāvjuKill
the Thrill vokālists
Nikolass
(tā vokāls ir dzirdams divos albumā iekļautos skaņdarbos), gūst
daudz pozitīvu atsauksmju grupas cienītāju un kritiķu vidū.
Tikai no sešām kompozīcijām sastāvošs, šis albums spēj
pārsteigt klausīju ar tā harmonisko dažādību. No
lēna,dažkārt
pat asinis
stindzinošadoom-a
līdzpat
trauslām
ambient partijām,
šis
masīvais, tomēr arī ļoti delikātais albums nepamet
klausītāju līdz pat pašām
tā beigām, liekot vēlāk atgriezties pie tā atkal un atkal,
nenožēlojot ne mirkli no ar to pavadītā laika.
2011.
gads. Dirge
izdod savu piekto pilno albumu – Elysian
Magnetic Fields,
kas ir viens no gada gaidītākajiem albumiem šī stila cienītāju
un piekritēju vidū. Lai
arī tas ir citādāks, atšķirīgs no ASTSD
un WoLODS,
tā
skanējums ir ļoti masīvs, atmosfēriski piesātināts, bet pats
galvenais - kolektīva agrākos albumus nekopējošs un tajā pašā
laikā ļoti labi atpazīstams. Jau ar pirmajām albumu atklājošā
skaņdarba Morphée
Rouge
sekundēm ir skaidrs, kas to izpilda; šo skanējumu nav iespējams
aizmirst vai sajaukt ar ko citu.
Savā
pastāvēšanas laikā Dirge ir uzstājušies kopā ar tādām grupām
kā Unsane,
Earth,
Cult
Of Luna,
Nasum,
Kill
The Thrill,
Baroness
un Knut.
Atsevišķi
jāpiemin arī Dirge
albumu vāku noformējums. Kolektīvs jau kopš 2000. gada cieši
sadarbojas ar Axël
Kriloff, cilvēku,
kas veido savus darbus, izmantojot metālu un tā koroziju. Šeit būs
viens fragments no grupas dzīvās uzstāšanās, kuras laikā mums
kā skatītājiem ir iespēja iepazīties ar Axela radīto, kā arī baudīt grupas uzstāšanos (skat. video pa kreisi). Hipnotizējoši un ļoti, ļoti smalki.
2012.
gadā kolektīvs dodas "Maydays in the East 2012"
tūrē kopā ar igauņu industrial – metal atzītiem
pārstāvjiem Pedigree,
kuras
ietvaros tiks apciemotas tādas valstis kā Polija, Lietuva, Krievija
(kur abi kolektīvi uzstāsies uz vienas skatuves kopā ar vienu no
Eiropas “tumšākajām” grupām – Amenra),
Vācija,
arī Latvija (!) – lai
dāvātu šīs mūzikas cienītājiem un piekritējiem iespēju
baudīt šo mūziku klātienē. Rīgā koncerts notiks 19.05.2012 datumā mūzikas klubā "Melnā Piektdiena", par īpaši smagu, psihodēlisku
un dūmīgu atmosfēru pasākumā parūpēsies mūsu kaimiņi no
ziemeļiem, stoner / doom metal duets Talbot no
Igaunijas. Saite uz pasākumu:
Labdien! Postrock,drone,ambient, sludge un vēl daudz citu spēcīgu muzikālu vēstījumu, kas minēti Jāņa sarakstā, man personīgi ir ļoti tuva un nepieciešama pasaule. Ambient, neoclassical,contemporary classical(mūsdienu klasika)- salīdzinoši šī veida mūziku esmu dzirdējusi ilgāk par pārējiem mūzikas skaistumiem, kas minēti iepriekš. Kad dzirdu ambient -- tās izjūtas varētu salīdzināt, kādas dod, redzot kādu impresionistu gleznu izstādi -- tā nomierina, palīdz sakārtot domas - ja jūtams iekšējs nemiers, grūtsirdība,no kuras mēs neviens neesam pasargāts, šis maigais, pasteļtoņu, reizēm pat tādu kā skaņu pērlīšu sajaukums palīdz gūt līdzsvaru. Taču, ir nianses, ļoti būtiskas muzikālas detaļas, kas šo nosacīti nomierinošo atmosfēru izmaina tik spēcīgi,ka, kad pēkšņi sadzirdu tās - ir vēlēšanās apstāties un ļauties,kā pēkšņi izmainītie,izsmalcinātie krāsu tembri sāk Tevi uzrunāt, aizskart pat visdziļāk apslēptās dvēseles stīgas. Man personīgi šo svarīgo niansi spēj sniegt tāds stīgu instruments kā čells. Manuprāt,čells ir ļoti spēcīga mūzikas balss,kas ļoti bieži tiek izmantota taisni šajā mierīgajā mūzikas pasaulē - ambient,neoclassical,utml. Tad nu labprāt dalīšos ar vēl kādu kompozīciju no ambient sfēras,kas no visa man dzirdētā, ir pats jaunākais atklājums - nu jau Jums zināmais Nils Frahm kopā ar čellisti Anne Müller, no kopprojektā izdotā albūma "7fingers" (2010.) Lai Jums jauka diena!
Sveiki visiem, īpaši Jānim un Arvīdam! Saņēmos, lai beidzot arī padalītos ar sev patiesi tuvu mūziku - šoreiz šis lauciņš ir no ambient, piano, contemporary classical pasaules. Tā ir tik plaša,ka nudien katrs var sev atrast ko sev vērtīgu. Man šis lauciņš ir tuvs ne tikai tāpēc, ka klavieres ir mans instruments, par to varu pateikties arī saviem bērniem-meitiņām. Kad viņas piedzima, katru vakaru man svarīgi bija radīt mājās tādu atmosfēru, kur valda miers, harmonija, skaņas, kuru valstībā varēja grimt jaukā miedziņā. Tā nu meklēju atbilstošu mūziku, un, jo vairāk atradu, jo vairak sapratu, cik daudz vēl nedzirdētas, burvīgas, taisni nomierinošas melodijas radītas, starp tām ir arī patiešām tādas, kas aizkustina, pat līdz asarām. Un tas ir tik vajadzīgs, jo pēc tam tik forša atvieglojuma sajūta ir!! Te nu būs viens skaņu mākslinieks no Berlīnes, ar kura radīto labprāt dalos -- Nils Frahm, konkrēti - mūziku no 2011. gadā iznākušā albūma - Felt. Nils Frahm klavierspēli apguva jau agrā bērnībā pie kāda cienījama profesora, kurš savos jau 80 gados spēja mazajam Nilam sniegt pamatus un izpratni par klaviermūziku un klasisko mūziku. Lai Jums jauks noskaņojums!
Darba dienas laikā Maija (viens no šī bloga līdzautoriem un vienkārši ļoti jauks cilvēks) atsūtīja linku uz šo video:
Te nu man ir jāsaka, ka ne ar Frahma, ne arī Arnaldsa daiļradi neesmu pazīstams, arī pēdējā gada - pusotra laikā biju aizgājis dziļākos un tumšākos (lasi - smagākos) ūdeņos, tomēr šis skaņdarbs, šī improvizācija pilnīgi noteikti ir kaut kas tiešām ļoti sirsnīgs un jauks. Viegli un sirsnīgi, tajā pat laikā ļoti trausli un nedaudz skumji.
Esat vai neesat šādas mūzikas cienītājs - tam šobrīd nav nozīmes. Tiešām labai un patiesai mūzikai nav stilistiskās piederības, tā vienkārši vai nu ir, vai nu arī nav.
Vecie kaulu zāģētāji drīzumā izdos savu astoto pilno albumu "Koloss". Nesen youtubē tika izvietota viena no dziesmām no šī albuma:
Slimi. Irracionāli, bet pārdomāti. Apbrīnojami. Vienkārši nenormāli.
Klausamies, kūstam un atceramies visu to, ko kādreiz izjutām, kad dzirdējām matmetāla tēvus.
Gaidam ar nepacietību.
otrdiena, 2012. gada 3. janvāris
Mazs ieskats manos aktuālākajos albūmos 2011 gadā.
20. And So I watch you from afar - "Gangs" Kautarī Skotijas ģitārgriezēji ar saviem vīlējamajiem, ātrajiem un dinamiskajiem rifiem, dažubrīd, liekas, pat drusku kaitinoši, tomēr, postroka dauzoņām, ir arī melodiski gabali, kuri man liekas tīri klausāmi un saprotami. Dziesma, kura visvairāk ir skandināta no šī albūma- 7 billion People all Alive At Once, un Lifeproof gabala iesākums ir grandiozs.
19. Pianos Become the teeth - "The Lack long after" Tā saucamos modernā hārdkora-skrīmo pārstāvjus, Baltimoriešus, Pianos become the teeth, es iepazinu, pirms apmēram gada, kad mani aizķēra viņu, nu jau par hītu kļuvušā "House we die in". Es varbūt neesmu, šausmīgs šāda stila mūzikas mīļotājs, bet "The Lack long after" manā pleilistē, pagajušo gad bija atrodams diezgan bieži. Mīļākās kompozīcijas - I"ll be damned un Good times. Brīžam, prasās, arī kautkas tāds, nevar visu laiku vīlēt, vienā laidā tikai postroku un embientu. hihi :D
18. Kidcrash - "Naps" Reku, kautkas arī no matroka. Vienkārši dzīvīgs, viengabalains, dinamisks, pozitīvs, četru treku veikums, ļoti piemērota mūzika, braucienam ar riteni. ;D Hibernationstate
17. Swod - "Drei" Kautarī, minimālisti Swod ir diezgan pieredzējusi apvienība, pirmoreiz par viņiem dzirdēju tikai šogad. Kompozīcijas, kuras visvairāk patika ir Sans peau un Hellerau.
16. Saaad - "Raincoats" Viena laba drona porcija. The frontier ir tīkamākais gabals.
15. Clem Leek - "Lifenotes" Šogad, kautkā vairāk sanāca, klausīties vecākus klavierembientierakstus, ne no 2011. Lifenotes, bija viens no tiem retajiem, jaunajiem ierakstiem, kurš reizē arī patika. You're so very far away un Breaking down, divi ļoti skaisti gabali.
13. The joy formidable - "Big Roar" Drusku, neierasta izvēle, salīdzinot ar pārējiem māksliniekiem, nevarēju palikt vienaldzīgs, pirmoreiz, izdzirdot, Konana O'Brajena šovā, harizmātiskās, ar lielajām acīm, blondās Ritzijas performanci, kura izpildija dziesmu, Whirring, kura, pašlaik, arī tiek uzskatīta par vislielāko grupas hītu. Grupas spēlēšanas stilu uz sitiena ir diezgan grūti nodefinēt, tas varētu būt alternatīvi sapņains indiroks, ar nelielu postroka piegaršu.
12. Omega Massif - "Karpatia" Dragājam kopā ar Omegu. :D Būs jāpamēģina, šo albūmu ierakstīt pleijerīti, un jāpastaigā naktī pa mežu, lai noķertu, to sajūtu līdz galam. :D Neviena kompozīcija, iespējams, nav tik spēcīga, ka Unter Null, bet tādi gabali, kā Karpatia un Im Karst ir jaudīgi.
11. Blueneck - "Repetitions" The Fallen Host, Repetitions nav pārspējis, mūzika ir kļuvusi vēl drūmāka. Labākais gabals - Ellipsis.
10. Tides from nebula - "Earthshine" Pēc fantastiskā debijas albūma, poļu postroka grandi, ir izdevuši, nemazāk sliktāku ierakstu "Earthsine", kurš melodijas ziņā, varbūt neiekriet uzreiz galvā, bet liek vienkārši atslābt un klausīties. Klausītākais gabals, viennozīmīgi - Siberia.
9. Arms and Sleepers - "Nostalgia for the absolute" Agra, auksta ziemas rīta mūzika. Lisbon ir skaists.
8. Fareweel Poetry "Hoping for the Invisible" As true as Troilus ir īsts masterpīss.
7. Field rotation "Acoustic Tales" Jaunā, talantīgā vācieša Kristofera Berga soloprojekts. Viņa mūzika ir kautkas, pa vidu, Max Richteram un Olafuram Arnaldsam. Acoustic Tale 1
6. Russian Circles - "Empros" Krievu apļu trešais studijas albūms, nedaudz atšķirīgs, no iepriekšējiem, varbūt mazāk melodisks, bet noteikti kosmisks. Mīļākā kompozīcija no šī albūma ir Mladek. Ja, iepriekšējos ierakstos, mani fascinēja, Deivs ar savu bungu spēli, tad tagad, arī Braiens, ir fantastiski pastrādijis pie savām basa partijām.
4. Tim Hecher - "Ravendeath" Par spīti Hekera, iepriekšējiem, spēcīgajiem albūmiem, „Ravendeath, 1972” pēc manān domām, ir viņa veiksmīgākais, ipresionistiski, vismonolītiskākais albūms. Hatred of music 1.
3.Conquering Animal Sound "Kammerspiel" Neraugoties, varbūt, uz īpašu tieksmi pēc iespējami abstraktāku trokšņu radīšanas, albūmā, tomēr bieži vien dziesmas un melodijas seko standartveidīgajai verse/chorus struktūrai un skaidrs, ka Conquering Animal Sound ir kautkas daudz vairāk, nekā bezmērķīgs eksperiments. Ar savu debijas plati "Kammerspiel", Connquering Animal Sound ir vienlaicīgi izdevies sagūstīt un atzīmēt savu radošumu, iztēli, kā arī savam skanējumam raksturīgo skaistumu. Manā skatījumā, vienkārši brīnišķīgs debijas albūms! Bear un Ira - divi favorītgabali
2. Barn Owl - "Lost in the Glare" Negribu samelot, bet Barn Owl uzstāšanās, festivālā Zemlika, varētu būt, spilgtākā performance, pagajušajā gadā, priekš manis, nu, ja neskaita varbūt Rosettu, Fluff festā, bet nu labi. Ir tā, ka klausoties Barn owl, rodas tāda sajūta, ka tevi nedaudz, kautkas baksta ar elektrību, savukārt dzīvajā, ir tāda sajūta, ka tevi kāds mazgā no iekšienes. The darkest Nigt Since 1683 un Midnight Tide, divas kompozīcijas, kuras patika visvairāk.
1. Imannu el - "In passage" Diezgan neticami, ka albūms, "In passage" ir kļuvis par manu vienu no skandinātākajiem albūmiem pēdējā laikā, pirms tam, es īsti pat nebiju klausījies Immanu el vecos ierakstus. The treshold, Comforting Down, Conquistador ir mani favorītgabali.
