Leech - If we get there one day, would you please open the gates? | 2012

2012. gada pirmajos mēnešos Leech izdeva nākošo albumu ar jau šī raksta virsrakstā minēto nosaukumu.
Tas ir vienreizējs. Nē, pavisam nopietni - šis albums ir kaut kas patiešām ļoti, ļoti labs. Kolektīva iepriekšējais garadarbs The Stolen View bija jauks, bet pēc kaut kāda brīža nedaudz, bet vismaz manī radīja pārsātinājuma sajūtu.
Ar Leech pēdējo albumu tā nav. Klausos to nedēļas divas - trīs ikdienā, un pārsātinājuma sajūtas nav.

Tā tik tiešām ir ļoti, ļoti laba, skaista un kvalitatīva mūzika. Viegla, gaisīga, domāt liekoša un zemē nenospiedoša. Ja neesat dzirdējuši, iesaku to izdarīt pēc iespējas ātrāk, jo šis albums ir patiešām to vērts.

Pāris skaņdarbi priekšstata radīšanai:
March Of The Megalomaniacs :

Gravity Head:

Un ja tas Jūs vēl nav pārliecinājis, tad šeit būs trešais skaņdarbs, kas arī atklāj šo albumu - Turbolina:

Baudām. :)

A Swarm of the Sun | The King of Everything / Zenith

Sveiciens tām dvēselēm, kas šos vārdus lasīs.
Pēdējā laikā sanāca aizdomāties par to, ka ir tik tiešām grūti atrast post- ... žanros ko tādu, kas tiešām ir vairāk vai mazāt atbilstošs tām iekšējām prasībām, kas tiek izvirzītas pret šo mūziku un kas patiešām aizrauj. Savā ziņā pat žēl, ka tā ir sanācis.

Un tomēr šodien pavisam nejauši uzdūros šiem puišiem no Zviedrijas. Šī divu cilvēku radošā apvienība tika dibināta 2007. gadā Stokholmā, puiši spēlē pasmagāku post-roku, vietām kompozīcijas kļūst arī smagākas. Vokāls - viegls, gaisīgs, gaišs, pie zemes nespiedošs un ausis negriezošs. Pa šo laiku viņi ir izdevuši divus albumus: The King of Everything 2007. gadā un Zenith, kas tika izdots 2010. gada 30. augustā.

Ļoti, ļoti laba manta.

Piemēri no albuma The King of Everything:
Refuge
King of Everything
---
Albums Zenith:
Kompozīcija ar identisku nosaukumu (Zenith)

Patīkamu klausīšanos un pateicos par uzmanību.

P.S. Noklausījos abus albumus pilnībā. Kompozīcijas I Fear the End no pirmā albuma otrā puse savā ziņā atgādina vecos krabjus Blueneck. Otrais albums ir ļoti skaists, tomēr neskatoties uz to, ka mūzika ir viegla, tā tomēr ir kaut kādā ziņā nedaudz sērīga un jā, nomācoša (var drīzāk domāt liekoša?). Vai arī varbūt man radās tādas asociācijas?

Uz šo jautājumu gan nebūs viennozīmīgas atbildes.