Jau zināmu laika sprīdi šis kolektīvs, šī cilvēku apvienība un to radītie darbi ir pavisam nemanāmi ienākuši manā ikdienā. No sākuma ar You make me feel no 1999.g. albuma Take my head:
... tad 2009.g. albumiem Controlling Crowds un Controlling Crowds pt.IV (jā, šajā gadā viņi izdeva divus albumus ar šādiem nosaukumiem), kuri abi ietver sevī vienreizējas kompozīcijas, kā, piemēram:
Controlling crowds.
Razed to the ground:
Pills.
Pēc tā sekoja 2012.g. albums With us until you're dead, tomēr tas ilgi personīgajā pleilistē neuzkavējās.
Ieskatam - albumu atklājošais skaņdarbs Wiped out:
Un tad nāca agrāk izdotie albumi. Atsevišķi fragmenti no tiem ir ievietoti zemāk.
Pulse (no Live at the Zenith):
Bridge scene (no 2003.g. albuma Michel Vaillant):
Vai, piemēram, Waste no 2004.g. albuma Noise.
Vai Lights, kas tika izdots 2006.g. albumā ar identisku nosaukumu:
Bet arī ne par to ir stāsts.
Vakardien, ņemoties ar visu to, ko darīju, kaut kā pavisam nejauši uzgāju šo te dziesmu:
Cik saprotu, tā tiks iekļauta kolektīva nākošajā albumā, tomēr pagaidām vismaz oficiāli studijas ierakstā vēl nav bijusi (ja vien neskaita LiveEP), kas tika izdots pavisam nesen. Tas skaņdarbs ir vienreizējs un tas kolektīvs, tie cilvēki, viņi rada kaut ko patiešām vienreizēju. Ļoti patīk gan kopējā atmosfēra, gan tas, kā viņi savā mūzikā iesaista, varbūt pat iepin sievietes vokālu.
Nav īsti postblackrockgrindcoremetalnah, bet kas tāds, ko labprāt klausies lietainās naktīs, atgriežoties mājās izmircis, noguris un izsalcis.
Sāksim ar labām ziņām. ASOL, tāpat kā daudzi citi no post//atmo/sludge/younameit skatuves raksta jauno albumu, un pavisam nesen izlika vienu skaņdarbu YT. Reku būs:
Tagad pievērsīsimies ne tik ļoti pozitīvām ziņām.
Цитата: Altar of Plagues will conclude this year.
I decided before writing "Teethed Glory and Injury" that it would be
our final album. It was executed with this fact in mind. I can state it
no more simply than this; it is time to move on.
We considered
whether or not we would say anything at all regarding this. But at the
very least, we would like to give people an opportunity to see us
perform again should they care to. And so, these upcoming shows will be
our final.
Our very final performance will be on October 19th,
at Unsound Festival Poland. As a festival that celebrates the eclectic
and the eccentric, I can think of no other place that would be more
appropriate for this occasion. It is exactly the type of environment in
which I have always aspired to share our work, and it will be a
celebratory occasion to conclude at what I believe will be the peak of
our existence as a group.
I still find it difficult to believe
that what began as a bedroom recording in 2007, became a group of
individuals that have performed in Moscow, San Francisco, and many
places between. We have travelled further, and shared more music than we
had ever expected. Thank you to each and every person who supported us.
I will continue to work as WIFE . However, I am not closing the door on
the sounds I developed as Altar of Plagues. Many stones remain
unturned.
Ir jābrauc. Nav variantu.
Meklēju domubiedrus, kas gribētu apmeklēt šo koncertu. Ja kādu apmeklē līdzīgas domas, dodiet ziņu komentāros.,
i wanted to go by your house last night but i'm not big on
social scenes. plus it sucks, being the only one who doesn't drink. thought maybe i could blend into the walls, but the packs of the hipper dressed just make me feel obvious. feeling outcast by a bunch of outcasts, doesn't make any sense.
i hate myself enough. i don't need to feel any worse.
so instead, i went home. and i let the television scream. and despite all the noise, I still fell asleep and i woke up this morning, and i felt like shit for letting another one go by unlived.
why am i so scared to make new friends? why am i so afraid to let them in?
an arm's length at all times, we learned to walk sideways to hide our fragile honesty.
why am i so scared of being weird? not everything fits in straight little lines.
now nothing touches us anymore, we've stranded our ghosts. now where are our shields.
why am i so scared to live my life? why do i give up and not even try?
we thin the blood to feel comfortable with killing ourselves, emptiness has such quiet hands.
why am i so scared to be close to you? why do you give me everything?
so let's thin our blood and let our hearts feel tangible again, we're tired of lying and we know that tonight we'll hang by our honesty.
Pagaidām izskatās, ka 2013. būs varen ražens gads uz
interesantiem un uzmanības vērtiem albumiem. 2012. g. beigās Neurosis,
Tesa, 2013.g. sākums - amenras piektā mise, tad CoL Vertikal, rudenī
Blindead un Dirge arī solās izdot jaunos albumus.
Neurosis - At the Well (live at Oakland Metro):
.
Kā garda piedeva Neurosim...
Cult of Luna - Mute Departure (Live):
Nobeiguma vietā Cult of Luna - Dark City Dead Man (piano cover):
Cik gadu ir pagājis, kopš esmu pazīstams ar Dark City un vēl joprojām tā spēj aizskart, tā spēj iespert pa klausītāja pēcpusi. Apbrīnojami.
2012. gada pirmajos mēnešos Leech izdeva nākošo albumu ar jau šī raksta virsrakstā minēto nosaukumu.
Tas ir vienreizējs. Nē, pavisam nopietni - šis albums ir kaut kas patiešām ļoti, ļoti labs. Kolektīva iepriekšējais garadarbs The Stolen View bija jauks, bet pēc kaut kāda brīža nedaudz, bet vismaz manī radīja pārsātinājuma sajūtu.
Ar Leech pēdējo albumu tā nav. Klausos to nedēļas divas - trīs ikdienā, un pārsātinājuma sajūtas nav.
Tā tik tiešām ir ļoti, ļoti laba, skaista un kvalitatīva mūzika. Viegla, gaisīga, domāt liekoša un zemē nenospiedoša. Ja neesat dzirdējuši, iesaku to izdarīt pēc iespējas ātrāk, jo šis albums ir patiešām to vērts.
Pāris skaņdarbi priekšstata radīšanai:
March Of The Megalomaniacs :
Gravity Head:
Un ja tas Jūs vēl nav pārliecinājis, tad šeit būs trešais skaņdarbs, kas arī atklāj šo albumu - Turbolina:
Nerakstīšu neko īpaši garu.
Grupa 2012. gada martā uzstājās Parīzē pēc septiņu gadu pārtraukuma (tā bija sanācis, ka koncerti tika sniegti daudzās Eiropas valstīs, tomēr Parīzē puiši nebija spēlējuši septiņus gadus). Koncertā uzstājās Dirge senie draugi un kolēģi Kill the Thrill, kā arī Cage Apotheek. Divi video:
Epicentre (with Nicolas Dick) live @ Petit Bain - 14 mars 2012
Un kā bonuss - Live @ La Cartonnerie, Reims - 20/01/2012 Shot by Catherine F.
Starp citu, Epicentre dzīvajā izpildījumā piedalījās Nicolas Dick - franču industrial metal / rock žanra pārstāvju Kill the Thrill solists, kurus jau pieminēju savā iepriekšējā rakstā.
Par izpildījuma kvalitāti abos video nerunāšu, zosādas uz rokām esamība pasaka daudz vairāk par parastiem vārdiem. Skaņa ir tāda, kāda ir.
Lai uzreiz ātri atmostos un veiksmīgi uzsāktu dienu, nepietiek vien ar stipru kafijas krūzi. Ir vajadzīgs, kautkas, tiešām, spēcīgs, kas tevi emocionāli paceļ, spēj iekustināt, aizraut un pamodināt. Manā gadījumā rītos bieži vien, pašajūtas uzlabošanas glābēju lomā ir franči Aussitôt Mort. Uzgriežu, tā paskaļāk, uzlaižu kādu danci kopā ar kafijas krūzi, un diena var sākties, esmu pamodies. Es ļoti sajūsminos un man patīk franču skrīmo, kaut arī es neko nesaprotu, tas viss liekas patīkami un pievilcīgi.
Ar Aussitôt Mort es iepazinos 2010 gadā, festivālā Zvērā, toreiz viņi nenormāli, spēcīgi, kruti atlaida, tā arī pēc tās reizes, viņi svaidās manā patstāvīgajā pleilistē, un turpina mani priecēt un uzmundrināt.
2012 gada janvara nogalē franču postmetāla grandi izdot savu jaunāko mini EP „Nagykanizsa”, kurā ir iekļautas 6 kompozīcijas. Starp svaigajiem gabaliem visvairāk ir aizrāvusi La ride du lion. Līdzās mini EP, tiek izdota arī grupas veco dziesmu relīze „Montuenga”, ar 14 kompozīcijām un dažiem jaunākiem papildinājumiem, iekļaujot iekšā, arī monstruālo hītu Mort Mort Mort, kura ir manā mīļākā grupas kompozīcija.
Nu ko, mani mīļie Franči, tiekamies New noise festā 7?
"Atnāc pie manis, kad viņi ir izslēguši gaismas un dodamies kautkur tālu, lai pārbaudītu, vai mēs esam dzīvi. Es negribu doties uz majām, vēl tikai vienu mirkli, vienu vienīgu mirkli, ļauj caur mēness atspulgu vēlreiz saskatīt tavu seju. Dziedi man jebko, es negribu iet gulēt, es nemāku pateikt cik ļoti es tevi mīlu" - albūma vēstījums īsumā.
Ar nostaļģiskām atmiņām sapņojot par aizgājušo vasaru, The Missing Season iepazīstina mūs ar savu svaigāko veikumu The Last Summer. The Missing Season ir franču dziesminieku apvienība, kuri spēlē lēnu maigu embientisku indiroku. Sākumā, klausoties, dažam, varētu nedaudz atgādināt Kings of Convenience, tikai nedaudz flegmatiskākā formā.
Žēl ka man nav kabrioleta, un žēl ka arā nav vasaras, sagribējās pasapņot. J
Kamēr arā vēl nav galīgi tumšs, un sniegs, tik skaisti pelēcīgi spīguļo manā virtuves logā, es aizkurinu, nu jau kārtējo cigareti, iemalkoju nedaudz zāļu tējas un sāku, itkā nobriest vakara izpriecām, kas ir gaidāmas, kafetērijā Taka, kur šodien, to, ar savām skaņām piepildīs divi jaunieši, kurus iepriekš diemžēl nav sanācis dzirdēt. Runa šoreiz iet par kikiilimikilii un Kasparu Groševu. Nedaudz sasprindzinot ausis un ļaujot tām iepazīties ar pirmā makslinieka daiļradi, yūtūbē, varu noteikti sacīt, ka gaidāms kautkas interesants. (pedāļu spaidīšana, griešana, savienojumā ar tīri patīkamām notīm).
Šodien, sevis radītajā embientā pēcpusdienā, gribēju pieminēt par Bo Bekeru, kuram tikko ir iznācis jauns albūms – „Icedria”. Patīkams, pārdomu raisošs, ziemīgi ietinies un relaksējošs, sešu kompozīciju apkopojums. Šis ir jau ceturtā relīze, šim talantīgajam un tikai 22 gadus vecajam ambient māksliniekam.
Dirge
pirmsākumi meklējami 1994. gadā Parīzē, kad apvienojās divi
cilvēki, kas izjuta kaislību pret mūziku un tās radīšanu un
kurus neinteresēja savu seju attēli uz žurnālu vākiem.
Pirmsākumos spēlējot industrial
– metal, laika
gaitā, kolektīvā iekļaujoties jauniem cilvēkiem, mūzika kļūst
tumšāka. 1998. gadā tiek izdots pirmais pilnais albums Down,
Last Level,
kas pamazām attālinās no industrial
– metal
žanra. Gadu vēlāk kolektīvam pievienojas vēl divi jauni cilvēki;
kopējā darba rezultāts – albums Blight
and Vision Below a Faded Sun
- tiek izdots 2000. gadā. Albums skan daudz smagāk, ģitāras kļūst
par tā smaguma centriem.
Carved in black lava sand | VIK, south Iceland March 2010 (From Dirge FB page, all rights belong to them)
2001.
gadā grupas sastāvs mainās. Kopīga darba rezultātā trīs gadus
vēlāk, 2004. gadā, tiek izdots trešais pilnais grupas albums And
The Shall The Sky Descend, kas
ataino grupas muzikālo evolūciju no industriālā metāla uz vairāk
atmosfērisku un progresīvu metālmūzikas paveidu, savā ziņā
saistītu ar tādiem post-metal
/
atmospheric sludge
stila grandiem kā Neurosis,Isis
un Cult
of Luna. Šajā
albumā klausītāju ieskauj lēna, tumša
un hipnotizējoša mūzika. Kompozīcijas ir garas, tomēr tās nav
mākslīgi “izstieptas” garumā; tās klausoties, ir skaidrs, ka
šie cilvēki ir radījuši šo albumu tādu, kāds tāds ir, tāpēc,
ka tiem bija, ko teikt. Ir arī skaidrs, ka grupa ir atradusi savu
skanējumu, savu attīstības ceļu, atšķirīgu no citiem zīmīgiem
šī stila pārstāvjiem, un tas ļoti, ļoti priecē.
Dirge-01-2011-HD- ®Ronan THENADEY -variante02 Dirge promo material, all rights belongs to them
2007.
gads paver jaunu lappusi grupas pastāvēšanas vēsturē. Dubultais
albumsWings
of Lead Over the Dormant Seas,kura
tapšanā bija iesaistīts arī pazīstamo franču industrial-rock
pārstāvjuKill
the Thrill vokālists
Nikolass
(tā vokāls ir dzirdams divos albumā iekļautos skaņdarbos), gūst
daudz pozitīvu atsauksmju grupas cienītāju un kritiķu vidū.
Tikai no sešām kompozīcijām sastāvošs, šis albums spēj
pārsteigt klausīju ar tā harmonisko dažādību. No
lēna,dažkārt
pat asinis
stindzinošadoom-a
līdzpat
trauslām
ambient partijām,
šis
masīvais, tomēr arī ļoti delikātais albums nepamet
klausītāju līdz pat pašām
tā beigām, liekot vēlāk atgriezties pie tā atkal un atkal,
nenožēlojot ne mirkli no ar to pavadītā laika.
2011.
gads. Dirge
izdod savu piekto pilno albumu – Elysian
Magnetic Fields,
kas ir viens no gada gaidītākajiem albumiem šī stila cienītāju
un piekritēju vidū. Lai
arī tas ir citādāks, atšķirīgs no ASTSD
un WoLODS,
tā
skanējums ir ļoti masīvs, atmosfēriski piesātināts, bet pats
galvenais - kolektīva agrākos albumus nekopējošs un tajā pašā
laikā ļoti labi atpazīstams. Jau ar pirmajām albumu atklājošā
skaņdarba Morphée
Rouge
sekundēm ir skaidrs, kas to izpilda; šo skanējumu nav iespējams
aizmirst vai sajaukt ar ko citu.
Savā
pastāvēšanas laikā Dirge ir uzstājušies kopā ar tādām grupām
kā Unsane,
Earth,
Cult
Of Luna,
Nasum,
Kill
The Thrill,
Baroness
un Knut.
Atsevišķi
jāpiemin arī Dirge
albumu vāku noformējums. Kolektīvs jau kopš 2000. gada cieši
sadarbojas ar Axël
Kriloff, cilvēku,
kas veido savus darbus, izmantojot metālu un tā koroziju. Šeit būs
viens fragments no grupas dzīvās uzstāšanās, kuras laikā mums
kā skatītājiem ir iespēja iepazīties ar Axela radīto, kā arī baudīt grupas uzstāšanos (skat. video pa kreisi). Hipnotizējoši un ļoti, ļoti smalki.
2012.
gadā kolektīvs dodas "Maydays in the East 2012"
tūrē kopā ar igauņu industrial – metal atzītiem
pārstāvjiem Pedigree,
kuras
ietvaros tiks apciemotas tādas valstis kā Polija, Lietuva, Krievija
(kur abi kolektīvi uzstāsies uz vienas skatuves kopā ar vienu no
Eiropas “tumšākajām” grupām – Amenra),
Vācija,
arī Latvija (!) – lai
dāvātu šīs mūzikas cienītājiem un piekritējiem iespēju
baudīt šo mūziku klātienē. Rīgā koncerts notiks 19.05.2012 datumā mūzikas klubā "Melnā Piektdiena", par īpaši smagu, psihodēlisku
un dūmīgu atmosfēru pasākumā parūpēsies mūsu kaimiņi no
ziemeļiem, stoner / doom metal duets Talbot no
Igaunijas. Saite uz pasākumu:
Labdien! Postrock,drone,ambient, sludge un vēl daudz citu spēcīgu muzikālu vēstījumu, kas minēti Jāņa sarakstā, man personīgi ir ļoti tuva un nepieciešama pasaule. Ambient, neoclassical,contemporary classical(mūsdienu klasika)- salīdzinoši šī veida mūziku esmu dzirdējusi ilgāk par pārējiem mūzikas skaistumiem, kas minēti iepriekš. Kad dzirdu ambient -- tās izjūtas varētu salīdzināt, kādas dod, redzot kādu impresionistu gleznu izstādi -- tā nomierina, palīdz sakārtot domas - ja jūtams iekšējs nemiers, grūtsirdība,no kuras mēs neviens neesam pasargāts, šis maigais, pasteļtoņu, reizēm pat tādu kā skaņu pērlīšu sajaukums palīdz gūt līdzsvaru. Taču, ir nianses, ļoti būtiskas muzikālas detaļas, kas šo nosacīti nomierinošo atmosfēru izmaina tik spēcīgi,ka, kad pēkšņi sadzirdu tās - ir vēlēšanās apstāties un ļauties,kā pēkšņi izmainītie,izsmalcinātie krāsu tembri sāk Tevi uzrunāt, aizskart pat visdziļāk apslēptās dvēseles stīgas. Man personīgi šo svarīgo niansi spēj sniegt tāds stīgu instruments kā čells. Manuprāt,čells ir ļoti spēcīga mūzikas balss,kas ļoti bieži tiek izmantota taisni šajā mierīgajā mūzikas pasaulē - ambient,neoclassical,utml. Tad nu labprāt dalīšos ar vēl kādu kompozīciju no ambient sfēras,kas no visa man dzirdētā, ir pats jaunākais atklājums - nu jau Jums zināmais Nils Frahm kopā ar čellisti Anne Müller, no kopprojektā izdotā albūma "7fingers" (2010.) Lai Jums jauka diena!
Sveiki visiem, īpaši Jānim un Arvīdam! Saņēmos, lai beidzot arī padalītos ar sev patiesi tuvu mūziku - šoreiz šis lauciņš ir no ambient, piano, contemporary classical pasaules. Tā ir tik plaša,ka nudien katrs var sev atrast ko sev vērtīgu. Man šis lauciņš ir tuvs ne tikai tāpēc, ka klavieres ir mans instruments, par to varu pateikties arī saviem bērniem-meitiņām. Kad viņas piedzima, katru vakaru man svarīgi bija radīt mājās tādu atmosfēru, kur valda miers, harmonija, skaņas, kuru valstībā varēja grimt jaukā miedziņā. Tā nu meklēju atbilstošu mūziku, un, jo vairāk atradu, jo vairak sapratu, cik daudz vēl nedzirdētas, burvīgas, taisni nomierinošas melodijas radītas, starp tām ir arī patiešām tādas, kas aizkustina, pat līdz asarām. Un tas ir tik vajadzīgs, jo pēc tam tik forša atvieglojuma sajūta ir!! Te nu būs viens skaņu mākslinieks no Berlīnes, ar kura radīto labprāt dalos -- Nils Frahm, konkrēti - mūziku no 2011. gadā iznākušā albūma - Felt. Nils Frahm klavierspēli apguva jau agrā bērnībā pie kāda cienījama profesora, kurš savos jau 80 gados spēja mazajam Nilam sniegt pamatus un izpratni par klaviermūziku un klasisko mūziku. Lai Jums jauks noskaņojums!
